Lielais jautājums: cik aktuāls ir Rīgas praids?

Jau vairāk kā pusgadsimtu demokrātiskajā pasaulē norisinās LGTB (lesbiešu, geju, transpersonu un biseksuāļu) kopienas rīkotie praidi (no angļu valodas: “pride” – lepnums), kas radās kā atbilde/protests pagājušā gadsimta sešdesmito/septiņdesmito gadu mijā uz amerikāņu policijas reidiem geju klubos. Kopš 2005. gada praidi notiek arī Rīgā.

Salīdzinot ar pirmo Rīgas praidu, kad tā dalībniekus apmētāja ar sūdu maisiņiem un tā dalībniekiem no “tradicionālo vērtību” aizstāvjiem pēc gājiena noslēguma nācās patverties Anglikāņu baznīcas mūros, tagad protestētāju skaits gājis mazumā, bet joprojām tas ir. To pagājušajā nedēļā varējām sajust gan reakcijā uz neslēptā geja Edgara Rinkēviča ievēlēšanu par Valsts prezidentu, gan svētdien, 4. jūnijā, notikušajā “Riga Pride” galvenajā notikumā – gājienā “Arī mēs esam Latvija”.

Tādēļ Jauns.lv viedokļu līderiem – uzņēmējam Pēterim Šmidrem, ārstam Andrejam Ērglim un rakstniekam Jurģim Liepniekam jautāja: “Katru gadu Rīgas praidā ir aizvien vairāk dalībnieku un mazāk protestētāju. Vai tas joprojām ir aktuāls?”

Pēteris Šmidre domā, ka galvenais jautājums praida sakarā ir – vai tā ir cīņa par atsevišķas sociālas grupas tiesībām, pret diskrimināciju, vai arī prasība pēc kaut kādām privilēģijām, īpašas attieksmes. Jurģis Liepnieks teic, ka eiropeiskā ziņā mēs dzīvojam ļoti provinciālā sabiedrībā, ja praidu nespējam pieņemt kā normālību, kā vienu no Eiropas Savienības valsts pazīmēm. Andrejs Ērglis uzsver, ka mēs nedrīkstam noliegt darbības, kas nekaitēs sabiedrības un citu cilvēku drošībai, arī praidus, un aicina no jauniešiem mācīties toleranci.

Kā Pēteris Šmidre, Andrejs Ērglis unJurģis Liepnieks vērtē praida norisi, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.